no Ceroksļa

1. KAS IR DIEVTURĪBA ?

Es Dieviņu pieminēju i rītā, vakarā; Še ceļos, še guļos zem Dieviņa kājiņām. S. 251

Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu, abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību, no Laimiņas vieglu mūžu. 9236

PAR DIEVTURĪBU DĒVĒJAMA LATVIEŠU RELIĢIJA, IT ĪPAŠI TĀS KULTS.

Dievturības nosaukums atvasināts no plaši lietotā vārda 'turēt': godu turēt, labu prātu turēt, "tev nebūs citus dievus turēt" u.tml. Dievturība tad nu nozīmētu Dieva bijāšanu, ētikas un kulta pildīšanu, nesariebšanu ļaudīm un Dievam. Svešā valodā šo nosaukumu vislabāk tulkot ar vārdu kults.

Āriešu reliģijās svarīgākais ne ticēšana, bet kulta pildīšana, tādēļ nebūtu visai piemēroti latviešu reliģiju apzīmēt par 'ticību', bet gan par dievturību.

2. KAS IR CEROKSLIS ?

Es pādīti dīdīdama visu labu apcerēju, Lai tā auga skaidra meita, visa darba darītāja. 1366

Domā māte, Cerē māte, ko tautām atbildēt: - Jauna meita, mazs pūriņis, lai aug šādu vasariņu! 7595

CEROKSLIS IR DIEVTURĪBAS ĪSS UN KODOLĪGS APCERĒJUMS.

Cerokslis ir latviešu vārds katēchismam. Senajā Langes vārdnīcā rakstīts: "Cerrokslis - der grosse Catechismus" (I.166. ). Arī Mīlenbacha vārdnīcā teikts: "katēchismu sauca vecos laikos par cerekli" (374. lpp.). Šis nosaukums ir rada vārdiem cerēt, apcerēt, cerība, kas nozīmē tik daudz, kā apdomāt, pārliecību turēt. Par katēchismu pa laikam dēvē mācības grāmatu ar jautājumiem un atbildēm vistīm ticības mācībās. Katēchisms cēlies no grieķu vārda katēchein - atbalsot, ar jautājumiem mācīt. Cerokslis tad nu ir īsumā saņemts apcerējums par latviešu Dieva turēšanu, tās saturu un mērķiem. Ar šo ceroksli mūsu senču reliģija tiek atjaunota un mācīta latviešu tautai, lai tās patiesības atkal cerotu.

3. KAS IR DIEVTURĪBAS GUDRĪBAS PŪRI ?

Teic, māmiņa, tu dziesmiņas, tu dziesmiņas daudz zināji No sālītes, no maizītes, no gudraja padomiņa. 14

Pieci pūri man dziesmiņu brāļ' ābeļu dārziņā; Kad gribēju, tad dziedāju, labas vien lasīdama. 315v.

TAUTAS DZIESMAS JEB DAINAS IR GALVENAIS DIEVTURĪBAS PŪRS.

Dainas ir sacerējusi pati latviešu tauta. Tās nav ne no vienas citas tautas aizgūtas, nedz kādai citai tautai aizdotas. Daina ir jaukākā un dārgākā manta, kas pieder tikai latviešiem vien. Līdz šim laikam no tautas mutes uzrakstītas vairāk kā 500 000 tautas dziesmu. No tām Krišjānis Barons savā mūžā sakārtojis ap 218 000. Šais tautas dainās izteikts viss, ko mūsu tauta domājusi par Dievu, Laimi un Māru, par viņu turēšanu, par tikumiem, par svinīgām paražām un dzīvošanu vispārīm. Nevienai citai tautai pasaulē nav tik daudz šādu reliģisku dziesmu, un tamdēļ ne viena cita tauta vairs lāga nevarēs atjaunot kristīgās ticības izpostīto nacionālo reliģiju. Dainu pūrs ir tik liels, ka vēl šodien nav pabeigta dziesmu vākšana un kārtošana. Citi mūsu tautas gudrību pūri, kā teikas, pasakas, parunas, nav tik dievturības gudrību pilni kā dainas, jo tie sacerēti vairāk laika kavēklim un tamdēļ izlietojami ar apdomu.

4. KUR CĒLUŠĀS TAUTAS DZIESMU GUDRĪBAS ?

Ņemiet, jauni, padomiņu no veciem ļautiņiem: Vecajiemi ļautiņiemi Dieviņš devis padomiņu. F. 797, 36

Veci vīri nomiruši, padomiņu pametuši. Jauni vīri salasīj'ši, padomiņu gribēdami. 27293

LATVIEŠU DIEVTURĪBA MANTOTA NO PAŠAS ĀRIEŠU PIRMTAUTAS.

Āriešu jeb indoeiropiešu pirmtauta dzīvojusi kopš kādiem 12000 gadiem pie Baltijas jūras, kur vēl šobrīd mājojam mēs, leiši un pārvācotie prūši. No āriešu pirmtautas izcēlās baltu, slavu, ģermāņu, itāļu, grieķu, ķeltu, irāniešu un indiešu tautas. Tās savukārt sadalījās jaunās tautās, starp kuŗām dažas iznīkušas, bet daudzas dzīvo vēl joprojām. Mēs balti esam āriešu tautas tiešie pēcnācēji valodā, dzīves izprasmē un dievturībā. Senā āriešu dievturība mums uzglabājusies nesajaukta, jo neesam nekur klīduši pa svešām zemēm un ļaudīm. Arī kristīgā ticība mums uzmācās vairāk kā tūkstoš gadus vēlāk nekā citām Eiropas tautām. Mēs tāpēc varam to viegli atkal atjaunot un iemācīt atkal tām āriešu tautām, kas ilgojas pēc savas senās reliģijas.

5. KĀ TAUTAS DZIESMĀS IZTEIKTA DIEVTURĪBA ?

Labāk grezni padziedāju nekā niekus daudz runāju; Dievam tika greznas dziesmas,   ļaudīm nieku valodiņas. 803

Tumsiņā, vakarā greznu dziesmu padziedāju, Lai klausās Mīļa Māra, kas meitiņas audzināja. 433

DIEVTURĪBA DAINĀS IZTEIKTA GREZNĀ JEB DZEJISKĀ VALODĀ.

Īsta dievturība vienmēr atradusies ciešā sadraudzībā ar dzeju un mākslu, jo tā vislabāk palīdz saprast neredzamo. Arī latvieši sacerējuši Dievam greznākās dziesmas un svētteiksmas. Latviešu pasaules uzskats dainās ir ietverts greznā mākslas darbā. Kad tautas senāk runājušas par dievišķām lietām, tad tās vienmēr lietojušas grezno dziesmu valodu un atmetušas ikdienišķo. Greznā valoda, kā zināms, lieto daiļas līdzības, teiksmainus dzīvinājumus, cilvēkojumus (personificējumus) un dzejiskus tēlojumus. Vissenākais kādu atziņu veids vienmēr ir bijis greznais jeb dzejiskais. Tikai daudz vēlāk rodas prātnieciskā un pēdīgi zinātniskā izteiksme. Zinātne ir jaunākais cilvēka prāta sasniegums, bet dzeja vissenākā sirdslieta. Taču dzejiskais, prātnieciskais un zinātniskais domu izpaušanas veids ir vienlīdz vērtīgs, jo viens papildina. otru.

6. KĀDAS IR GREZNĀKĀS TEIKSMAS DAINĀS?

Dieviņš jāja rudzu lauku ar pelēku kumeliņu: Pelēks bija rudzu lauks, pelēks Dieva kumeliņš. S 233

Dievadēli, Saulesmeitas vidū gaisa kāzas dzēra. Mēnestiņš tecēdams, tas pārmija gredzentiņus. 33763

DAINU SVĒTTEIKSMĀM IR TREJĀDI PUDURI: 1. PAR DIEVU, LAIMI UN MĀRU. 2.PAR SAULI UN DEBESU SPĪDEKĻIEM, 3. PAR GADSKĀRTU.

Pirmajā pudurī minētās dievības latvietis ne vien grezni daudzinājis, bet arī nopietni pielūdzis, jo tās varējušas virzīt viņa dzīvi.

Neko citu latvietis nav pielūdzis, ne Sauli, ne Pērkonu, ne citus kādus teiksmu tēlus. Nostāsti par Pērkona, Pīkola un Potrimpa pielūgšanu ir pilnīgs jaunlaiku izdomājums, kas ieviesies pie mums, kad dainas vēl nebija sakrātas. Nav arī tiesa, ka dziesmas par Dievu, Laimi un Māru būtu radušās kristīgās ticības ietekmē. To aplam mēdz; apgalvot kristīgie mācītāji, lai mazinātu mūsu dievturības vērtību. Dainas nemaz nerunā gar Jēzu Kristu, atpestīšanu, augšāmcelšanos un pastardienu, kas ir galvenie kristīgās ticības stūrakmeņi. Kristīgā baznīca ir pagājusi dainām secen, jo katoļu dievkalpojumi bija latīņu valodā, bet luterāņu baznīcas mācītāji neprata latviski. Arī latviskā bībele iznāk vēl tikai 1689. gadā un tautā izplatās tad, kad dainu kamols bija jau gatavs.

7. KO MĀCA DIEVTURĪBA ?

Kad es būtu zinājusi, kā dzīvot Šai saulē: Netīt spoļu vakarā, nedegt skalu abu galu. 275942

Dzīvo labi Šai saulē, Viņas saules bīdamies: Šī saulīte viesiem laba, Viņa - laba mūžiņam. B 9, 88

DIEVTURĪBA MĀCA KĀ MŪŽS JĀDZĪVO, LAI NESARIEBTU SEV UN DIEVAM.

Dievturība glabā sensirmu āriešu gudrību par Dievu-Debesstēvu, Laimi - Mūžalicēju un Māru - Zemesmāti. Ar šām dievībām ir cieši saistīta Pasaule un cilvēka dzīvošana Šajā un Viņā pasaules daļā. Dievs, Laime un Māra mūslaiku prātnieciskā valodā ir saucami par Garu, Likteni un Matēriju. Tās ir trīs mūžīgas neizdibināmas un nenoliedzamas esmes. Visi šie trīs principi ir vienas un tās pašas Būtības dažādas izpausmes, kas pētījamas mūslaiku zinātnei. Dievturība māca svarīgu mācību, ka Šajā pasaulē tiek darināts Viņpasaules cilvēks, ka še tiek likti pamati nākamai dzīvei. Tā atgādina, ka nav vienalga, kā mēs dzīvojam, jo no tā atkarīga nākamā dzīve.

8. KO DIEVTURĪBA DOD MUMS, LATVIEŠIEM ?

Gudrajam caunīt' dzīt, aķīlam vāvertīt; Gudram tēva dēliņam tēva zemi paturēt. 22107 un 27155

Ko darīt man jaunam, nava gudra padomiņa; : Daža dieniņ' i. aizgāja domājot, gādājot. 3804

DIEVTURĪBA DOD LATVIEŠIEM LATVISKAS DZĪVOŠANAS GUDRĪBU UN ĪSTENU PASAULES IZPRATNI.

Dievturība ir vadītāja latviskai dzīvošanai. Bez tautas domu un darbu vienotas vadības nav iespējams pareiza garīga, saimnieciska un valsts dzīve. Dievturība rāda latvietim domājamo dzīvošanas ainavu no valsts līdz Dievam. Dievturība dod latviešu tautai taisnāko ceļu uz patiesību un dievājību. Dievturība māca mīlēt tēvzemi un savu tautu.

Visas reliģijas zina, ka Dievs ir Pasaules pirmiemesls. Taču Dieva un Pasaules tālāka izpratne ir dažādas, Vienu un to pašu Dievu un Pasauli katra tauta skata un izprot citādi, bet tā Pasaules skatīšana un Dieva turēšana, ko kāda tauta pati sev ieņēmusies un par ilgu laiku izkopusi, ir viņai tā vislabākā un piemērotākā.

Dievturība dod latviešiem tā saukto valsts reliģiju, ko atbalsta valsts vara un kas savukārt stiprina valsti un tautu.

9. KO DIEVTURĪBA DOD CITĀM TAUTĀM ?

Šauru metu audekliņu, platu audu audeklā; Maz runāju, daudz izteicu tautām labu padomiņu. 23862

Vecs ozols, kuplas lapas, šmaugas auga atvasītes; Veci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga padomiņu. 27296

ATJAUNOTĀ. DIEVTURĪBA DOD CILVĒCEI JAUNU RELIĢIJU.

Āriešu reliģijas mācības bija pa daļai aizmirstas, pa daļai sagrozītas. Vienīgi mazā latviešu tauta brīnumainā kārtā uzglabājusi veselu to, ko Dievs reiz atklājis āriešu pirmtautas gudrajiem. Taču tamdēļ, ka atjaunotā dievturība ir tagad visjaunākā no visām reliģijām, tā varējusi ietvert arī visjaunākās āriešu tautas atziņas, tā kuplinādama seno gudrību pūrus. Tamdēļ dievturībā ietilpst viss labākais, kas āriešu radīts un kas pastāvējis no pašas senatnes līdz mūsu dienām. Dievs licis latviešiem uzglabāt šo reliģiju, lai pamācītu gudrībās citas āriešu tautas tad, kad svešajai kristīgai ticībai reiz pienāktu gals. Dievturība nerunā pretī zinātnei, bet gan aicina pētīt Dievu, Likteņus un Dabu. Tamdēļ tā pieņemama izglītotajam eiropietim. Vecajam gudrību celmam tā aug jaunas atvases. Senie gudrie vārdi reiz atkal aizstās jūdu padomus un baušļus.

10. KĀDAS VAINAS IR KRISTĪGAJAI TICĪBAI ?

Dieviņš man liek pātarus skaitīt! - Mīļo Tētīt, nemāku skaitīt. - Mācies, mans bērns, pātarus skaitīt,   tad tava dvēsele bojā neies. P 1899

Uzvaltieši, nekriškoņi, mūsu Dievam neticēja; Koci vārtos pakāruši, saka: Mūsu pestītājs! F 223, 313

KRISTIGĀ TICĪBA CĒLUSIES NO ŽĪDIEM UN MUMS VĀCIEŠU UZSPIESTA, TĀ NESADERAS AR ZINĀTNI, TAUTĪBU UN LATVIETĪBU.

Kristīgo ticību nodibinājis žīds Šauls saukts Pauls no Tarsas. Viņš ņēmis savai mācībai par pamatu. plaši pazīstamo teiku par mirušo un augšāmcēlušos dievību (Atis, Oziris, Adonis u.c.). Lai to padarītu tautai ticamāku, tad tika sacerēts nostāsts par Jēzu Kristu, kas pa daļai norakstīts no Jesua Krišna un Budas dzīves aprakstiem. Pats Pauls nav Kristu dzīvu redzējis un savās vēstulēs arī nepiemin viņa vārdus. Pauls māca: Ja viena cilvēka dēļ (Adama) cilvēce kritusi nāvē un grēkā, tad caur tādu cilvēku, kas nāvi pārspējis, cilvēks var tikt izglābts no nāves, ja viņam tic. Kā redzams, šāda mācība latviešiem nekad nav likusies saprātīga un gluži pareizi nosaukta par "pātariem". Nevar dzīvot latvisku dzīvi pēc nelatviskas pārliecības.